Juhņēviču ģimenes stāsts

Mūsu ģimene šogad jau otro reizi ir viesģimene- šogad Elsai, bet pagājušajā mācību gadā Saskijai, apmaiņas studentēm no Vācijas. Pagājušajā mācību gadā arī mūsu lielais dēls Artūrs bija apmaiņas students ASV, tāpēc var droši teikt, ka mums bijusi un ir iespēja paraudzīties uz notiekošo no abām pusēm. Mēs esam gandarīti, ka YFU ir kļuvusi par daļu no mūsu ikdienas un mūsu dzīve ir kļuvusi bagātāka, piesātinātāka, ar plašāku redzesloku ikvienam no mūsu ģimenes.
Draugi daudzās pasaules valstīs dod iespēju paskatīties uz lietām, situācijām, attiecībām un cilvēkiem no cita redzes leņķa, ar citu pieeju un izpratni. Citviet pašsaprotami, bet pārējiem nesaprotami izteicieni sāk iegūt jēgu un nozīmi, kaut vai piemēram, tas ko nozīmē „es braukšu uz LOW48”. Tikai Aļaskā esot tu uzreiz saproti, ka tā ir domāta Amerikas daļa zem Kanādas jeb zem 48 paralēles:) Cits piemērs ir mūsu viesu meitas Elsas ģimenes pa pastu atsūtītie valrieksti, kas bija salasīti pašu dārzā Vācijā tas bija patīkams pārsteigums un vienlaikus interesanti, ka valrieksti ir aplipuši ar zāli un tiek žāvēti viesistabā uz grīdas pie kamīna.
Meklējot labāko veidu, kā saprast un atbalstīt savas viesmeitas, mēs domājām par to, kā šādā situācijā justos mūsu dēls esot nevis savās mājās, bet pie cilvēkiem, kuri uzņēmuši viņu savā ģimenē. Tā ir liela atbildība, bet arī liels ieguvums cilvēcisko attiecību un pieredzes ziņā.
Īpaši ieguvēji no līdzdalības apmaiņas programmā ir arī mūsu ģimenes jaunākie bērni. Vēl būdami pirmsskolnieki, viņi nu jau zina vairākas pasaules valstis, zina to, ka cilvēki runā dažādās valodās un – gatavojas saviem apmaiņas braucieniem!
Esam priecīgi, ka mums ir draugi un ģimenes, pie kā varam doties ciemos gan Aļaskā, Amerikā, gan Braunšveigā un Bonnā Vācijā. Redzam, ka ieguvēji no apmaiņas gada ir visi: apmaiņas studenti, viesu ģimenes, draugi, radinieki, kaimiņi, kā arī skola un skolasbiedri; katrs iegūst kaut ko sev vajadzīgu un noderīgu – cik nu katrs spēj. Kādam tie ir draugi un ģimene, kādam valoda, citam paša izaugsme un sevis iepazīšana un vēl citam pasaules iepazīšana. Ir milzīga gandarījuma sajūta, jo apmaiņas gada beigās redzi, ka esi palīdzējis apmaiņas studentam iemācīties latviešu valodu, atvērt zirņu pāksti, pagatavot paštaisītu šokolādes sviestu un vēl daudz ko citu! Piedzīvot īstu ziemu un aukstumu!

Laikam ejot, aizmirstas arī piedzīvotās grūtības, kas, neapšaubāmi, gadās katrā ģimenē un apmaiņas ģimene nebūt nav izņēmums. Atmiņā palicis tikai jaukais un protams, milzīga vēlme atkal satikties!
Mēs domājam, ka viss ir atkarīgs no cilvēkiem, kurus satiec, kā arī no katra paša, un ir absolūti vienalga, kurā kontinentā vai valstī katrs dzīvo! Jauki un patīkami cilvēki ir visapkārt, un ja vien tādus pats gribi satikt, tad arī satiksi! Protams, arī pašam jābūt atvērtam saziņai, izprotošam un atbalstošam.
Iespējas ir milzīgas, ja atver durvis, sirdi un prātu kam jaunam!

 

 

 

Juhņeviču ģimene.

Kate Japānā

Es biju apmaiņas gadā Japānā no 2008. gada marta līdz 2009. gada janvārim. Nu jau pagājis laiciņš un spilgtās
atmiņas kļuvušas nedaudz bālākas, bet jāsaka, ka šie 10 mēneši bija kaut kas fantastisks, neaprakstāms un vienreizējs. Tā bija interesantākā, bet tajā pašā laikā arī emocionāli visgrūtākā pieredze manā dzīvē.
Es biju ļoti laimīga par to, ka varēju dzīvot tieši Tokijā. Mana viesģimene sastāvēja no 3 cilvēkiem - viesmammas un
divām māsām. Jau sastopoties ar viņām es sapratu, ka japāņi ir fantastiski cilvēki. Un tiešām - kad sāku skolas gaitas,
es tik ļoti jutu viņu sirds siltumu un laipnību.. Aizbraukt no Japānas man bija daudz, daudz grūtāk kā no Latvijas.
Protams, tas arī tāpēc, ka nezinu precīzi, kad varēšu atgriezties, bet galvenokārt tāpēc, ka es no visas sirds biju pieķērusies saviem japāņu draugiem un ģimenei.
Šo 10 mēnešu laikā es ieguvu ļoti daudz jaunu draugu un paziņu (ne tikai no Japānas, bet arī Taizemes, Igaunijas, Ķīnas utt), apguvu japāņu valodu salīdzinoši labā līmenī (aptuveni no 3. mēneša runāju bez īpašām problēmām), apskatīju dažādas ievērojamas vietas gan Tokijā, gan citās pilsētās, kā arī iemācījos sadzīvot ar cilvēkiem, kas ir tik ļoti savādāki kā es. Tiešām, japāņu mentalitāte ir pilnībā savādāka kā latviešu, bet tas tikai palīdzēja man atvērties dažādībai un iejusties citā vidē.
Patreiz es gribētu teikt, ka man tiešām pietrūkt Japāna un visi cilvēki, kas man tur palika un es zinu, ka šīs ilgas nepāries līdz nebūšu tur atgriezusies.

Paldies YFU un es vēlu visiem saņemties piedzīvojumam un doties pasaulē!

Kate, 2008-2009

Rolands Rozītis Vācijā

Runājot par savu apmaiņas gadu, man pa priekšu ir tā kārtīgi jāapdomā, ko lai es īsti rakstu, jo es varētu dienām ilgi stāstīt, kā esmu to sapratis. Nu laikam jau sākšu ar tādu teikuma konstrukciju, kas ir sastopama latviešu valodā, un kuras sastāvdaļa ir arī vispārināmais vārds. Tātad, mans apmaiņas gads- 2006/2007 m.g., 21. gadsimta sākumdaļa, bija vienkārši kolosāls. Lai ko es tur darīju, lai kā man arī gāja, es uzskatu, ka labāk nemaz nevarēja būt!
Ak, par to, kur es biju! Par savu viesvalsti varu saukt Vāciju, kas tagad ir manā sirdī iesakņojusies uz mūžu. Savu apmaiņas gadu pavadīju Ķīlē [KIel], kas atrodas tur augšā pie Baltijas jūras. Tur es atradu visskaistāko un labāko vietiņu, kur man apmesties [nu, īstenībā atrada mani.], bet tas jau nav tik svarīgi, svarīgi ir tas, ka es tur nokļuvu. Dzīvoju ļoti jaukā ģimenē, kas saucās Waack. Man bija 2 viesmāsas un viesbrālis. Labākais bija tas, ka es sanācu vecākais bērns ģimenē, jo biju par 2 dienām vecāks par savu viesmāsu, tādēļ man jau bija uzlikta zināma atbildības nasta, kā paraugam priekš mazajiem ;)!

Tā īsti es nemaz nezinu, ko lai šajā tekstā rakstu, jo tā vispārīgi ir pagrūti uzrakstīt. Es tad varētu varbūt uzrakstīt kaut ko interesantu no sava apmaiņas gada. Piemēram cilvēki. Es iepazinos ar ļoti daudz un dažādiem cilvēkiem. Kā, varbūt, ir zināms, šie cilvēki uzdod daudz un dažādus jautājumus par Latviju. Parasti tie ir garlaicīgi un primitīvi, piemēram, Vai jūs tur Latvijā pazīstat tādus datorus?, u.t.t. u.t.vjpr. Bet bija man tur viens tāds ļoti labs draugs, kas man jautāja tādus jautājumus, kā piemēru ņemot- vai jums Latvijā ir koki? Un aitas? Bet kā ir ar pļavām? Bet saprotams, ka viņi visi bija tā pa jokam uzdoti.

Par viesģimenēm runājot, tā ir zināmā mērā tāda kā laimes spēle. Un pēc manām domām es laimēju galveno balvu. Es negribu teikt, ka citas ir sliktākas, bet gan to, ka katra ģimene cenšas no visas sirds un mana man vienkārši ļoti labi derēja, mēs lieliski sapratāmies jau no pirmās dienas. Un šī saprašanās notika arī tādēļ, ka abas puses ļoti centās saprasties. Un mana cenšanās arī tika atalgota ar to, ka man tika dota iespēja pilnīgi piedalīties ģimenes dzīvē un pat kļūt par pilntiesīgu ģimenes locekli. Un tā atkal ir viena balva, bet šoreiz pie viņas ir mazliet vairāk jāpiestrādā.

Beidzot šo visu stāstījumu es vēlētos nobeigt ar pāris atziņām: Apmaiņas gadā cilvēki nebrauc mācīties valodu, bet gan apieties ar cilvēkiem, kā arī tiek attīstīta spēja iejusties jaunā vidū. Un valoda atnāk ar laiku pati, ja vien ir vēlme runāt. Un cilvēki, ar kuriem jūs tur kontaktējaties - tie jūs nekad neaizmirsīs, kā arī jūs viņus.
Ar sirsnīgiem ieteikumiem braukt apmaiņas gadā,

Jūsu Rolands Rozītis

Zane Geida Nīderlandē

2002. gadā nolēmu, ka esmu gatava jauniem piedzīvojumiem – devos uz YFU ofisu pat nezinādama, uz kuru valsti vēlos doties uz gadu mācīties. Vairāku nejaušību virknes rezultātā nonācu Nīderlandē, mazā pilsētiņā Goirlē un pavadīju tur fantastisku apmaiņas gadu. Aizbraucot uz Nīderlandi, es vispār nebiju dzirdējusi holandiešu valodu, tādēļ nemaz nezināju, kas mani sagaida. Lai nu kā – šis pilnīgi noteikti bija gads, kas pagājis neapjaušamā ātrumā, jo pirmos mēnešus mēģini iedzīvoties, sadraudzēties, bet otro pusi – tu jau esi viens no viņiem. Es trīs reizes nedēļā trenējos futbolu un biju iekļauta meiteņu komandā, mēs gan bieži nevinnējām, bet es biju labs aizsargs. Tieši futbola komandas meitenes mani ieveda Nīderlandes jauniešu dzīvē. Ar manu viesģimeni man problēmu vispār nebija – tiešām visa gada laikā ne reizi nepacēlām balsi viens uz otru. Es vienmēr izpalīdzēju ar regulārām suņa pastaigām un māsai palīdzēju ar mājas darbu pildīšanu skolai. Mana Holandes vecmāmiņa mani uzreiz nosauca par savu meitiņu, lai arī es nemaz nesapratu, ko viņa saka, jo runāja ļoti izteiktā žargonā.

Paralēli skolas draugiem, regulāri satikos ar citiem apmaiņas studentiem, kas tāpat kā es, bija ieradušies Nīderlandē. Iepazinos ar jaunzēlandiešiem, japānietēm un latīņamerikāņiem, kas katrs pārstāvēja savu mentalitāti. Tieši tādēļ man pēc apmaiņas gada sāka likties, ka pasaule nemaz nav tik liela! Pēc pieciem gadiem, kopš esmu atpakaļ, mans apmaiņas gads vēl nav beidzies – regulāri piestrādāju par tulku, jo aizvien holandiešu valoda ir diez gan ekskluzīva, sarakstos ar citu valstu apmaiņas studentiem un rūpējos par Latvijā iebraukušajiem studentiem. Un katru gadu atceros, kā toreiz jutos es pati.

Zane Geida
2002-2003, Nl